Noslēgusies Alūksnes muižas parka izpēte
Ainaviski gleznainais un kultūrvēsturiskām vērtībām bagātais Alūksnes muižas parks, ko 18. gadsimta otrajā pusē sāka veidot toreizējais muižas saimnieks barons Otto Hermanis fon Fītinghofs, ikvienā gadalaikā ir iecienīts objekts gan pilsētas iedzīvotājiem, gan viesiem, tādēļ Alūksnes novada pašvaldība lielu uzmanību vēlas vērst tā attīstībai ilgtermiņā.
Gada garumā ainavu arhitektes Kristīnes Dreijas vadītais uzņēmums SIA “Veido vidi” veica apjomīgu pētījumu par Alūksnes muižas parku. Tas notika Valsts Kultūrkapitāla fonda un Alūksnes novada pašvaldības finansēta projekta ietvaros. Tā rezultātā tapis plašs materiāls gan ar analīzi par pašreizējo situāciju parkā un katru tās esošo vai bijušo mazās arhitektūras formu, gan arī sniegti ieteikumi turpmākai parka apsaimniekošanai un attīstības iespējām. Detalizēti iepazīstoties ar pētījuma rezultātiem un speciālistu sniegtajiem priekšlikumiem, pašvaldība varēs vērtēt, kā turpmāk apsaimniekot Alūksnes muižas parku.
Pētījuma rezultātu prezentācijā ainavu arhitekte Kristīne Dreija norādīja, ka minētā pētījuma mērķis ir veicināt parka attīstību, saglabājot tā kultūrvēsturiskās vērtības, tā, lai parks aicinātu cilvēkus te pavadīt laiku gan ikdienā, gan svētku norisēs. Viņa uzsvēra, ka Alūksnes muižas parks, kas veidots ainavu parku stilā, ir nozīmīgs un ievērības cienīgs objekts Latvijas mērogā. Pētījuma laikā analizēti arī citi kultūrvēsturiskie un dabas objekti pilsētā un novada teritorijā, veidojot maršrutu, kura galamērķis būtu tieši Alūksnes muižas parks.
Salīdzinot 1884. gada parka plānu ar teritorijas pašreizējo topogrāfisko karti, pētnieki secinājuši, ka liela daļa parka saglabājusies autentiska. Salīdzinājums gan atklājis arī atsevišķus diskutējamus faktus, piemēram, attiecībā uz mazo arhitektūras formu – Kolumba olas, Vindzorietes jeb Vīnogu vācējas statujas un Pomonas tempļa atrašanās vietu, kur starp vēsturisko materiālu un pašreizējo situāciju vērojamas atšķirības. Pētījuma laikā konstatētas divas vietas parkā, kur savulaik ir atradies kāds objekts, taču par tiem nav informācijas.
Tāpat arī atsevišķi celiņi parka teritorijā ir ierīkoti iedzīvotāju ērtības labad, tomēr nav bijuši vēsturiski. Attiecībā uz 2001. gadā akmens tēlniecības simpozija laikā tapušajām skulptūrām, kas atsevišķās vietās parkā aizstāj zudībā gājušos vēsturiskos objektus, pētījuma veicēji uzskata, ka, parku attīstot, būtu jāpārskata to atrašanās šai teritorijā, īpaši, ja tiek atjaunotas vēsturiskās skulptūras.
Pētījuma laikā tika veikta arī iedzīvotāju aptauja, kurai atsaukušies 162 respondenti. Aptaujas rezultātā secināms, ka alūksnieši parku uzskata par lielu vērtību, tomēr apmeklē to reti. Lielākā daļa respondentu atzinuši, ka viņuprāt parks šobrīd tiek apsaimniekots pietiekami, tomēr iedzīvotāji vērsuši uzmanību uz vairākām teritorijām, kam nepieciešama lielāka uzmanība, tostarp nepabeigtās būves (Lujāna drupu) apkārtnei Ojāra Vācieša ielas malā, parka strautiem un ūdenstecēm. Aptaujas dalībnieki norādījuši, ka vēlētos apgaismojumu parka celiņiem, vairāk informācijas par objektiem un dažādas tematiskas takas.
Veicot parka vēsturiskās informācijas analīzi un lauka pētījumus, speciālisti secinājuši, ka parka pamatstruktūrā esošās egles ir novecojušas un slimas, mizgraužu bojātas. Parkā tās var pavadīt vēl maksimāli 15 gadus. Līdz ar to jādomā, ar ko šos kokus aizstāt.
Pētījuma veicēji secinājuši, ka parks un tā attīstība jāskata kompleksi kā vienotu kopumu, piemēram, atjaunojot vēsturiskās formas, jādomā par celiņu tīklu un skatu ainavu.
Speciālisti pētījuma rezultātā izstrādājuši priekšlikumus četru galveno parka struktūru – zaļās (koku, augu), horizontālās (celiņi, laukumi, kāpnes, atbalsta sienas), vertikālās (dažādi labiekārtojuma elementi) un zilās (ūdensteces un tilpnes) apsaimniekošanai.
Pētījuma autori arī iesaka turpmāk veicamos soļus – lauka pētījumu turpināšana parkā, tā zaļās struktūras – koku, krūmu, augu apsekošana un inventarizācija, lai pēc tam izveidotu parka apsaimniekošanas plānu, kā arī parka pārvaldības plāna izstrāde.
