Saldus novads
Saldus novads atrodas Latvijas dienvidrietumu daļā. Dienvidos tas robežojas ar Lietuvas Republiku, rietumos – ar Vaiņodes un Skrundas novadiem, ziemeļdaļā – ar Kuldīgas un Kandavas novadiem, ziemeļaustrumos – ar Brocēnu novadu, bet austrumdaļā – ar Brocēnu un Auces novadiem.
Vēstures avotos Saldus pirmo reizi minēts 1253. g. tā sauktajā Kuršu līgumā, pēc kura viss novads (“Terra inter Schrunden et Semigalliam” – Zeme starp Skrundu un Zemgali) tika nodots Livonijas ordeņa pārvaldījumā. Šajā līgumā minēts arī “Salden” vārds. Minētā teritorija aptuveni atbilst tagadējai Saldus novada teritorijai. Vēlāk sākotnējo nosaukumu “Salden” gandrīz uz četriem gadsimtiem aizstāj, bet ne izskauž, vāciskais – “Frauenburga”. Frauenburgas vārds vairāk saistāms ar kādreizējo Ordeņa pili, kas atradusies Ciecerē ietekošā strautiņa kreisajā krastā. Pils celšanas laiks nav precīzi noteikts – tiek minēts 1341. gads, arī 14. gs. 70.- tie gadi un pat 1411. gads. Pils apkārtnē izveidojusies pilsētiņa, kas noteikti nav radusies agrāk kā pils – tās izveidošanos varētu datēt ar 14. gs. otro un 15. gs. pirmo pusi.
Saldus novadu veido 15 ģeogrāfiski blakus izvietoti pagasti un Saldus pilsēta. Novadā apvienoti 15 pagasti – Ezeres, Jaunauces, Jaunlutriņu, Kursīšu, Lutriņu, Nīgrandes, Novadnieku, Pampāļu, Rubas, Saldus, Šķēdes, Vadakstes, Zaņas, Zirņu un Zvārdes pagasti, kā arī Saldus pilsēta.
Novada kopējā platība ir 1683,3 km2, un 2012. gada 1. janvārī novada teritorijā dzīvoja 25,2 tūkst. iedzīvotāji. Saldus novadā lielākā daļa iedzīvotāju pēc nacionālās piederības ir latvieši. Saskaņā ar PMLP datiem, 2012. gada sākumā latvieši bija 86% no kopējā Saldus novada iedzīvotāju skaita. Nākamās lielākās nacionālās grupas veidoja lietuvieši (2 037 jeb 7%) un krievi (1 089 jeb 4%).