Vents Krauklis: Ir nepieciešamas patiesas reformas
Intervija ar Reģionālo attīstības centru apvienības valdes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli
RACA biedri gatavojas gada kopsapulcei 15. maijā. Kāds šis gads RACA ir bijis, kā risinājies dialogs ar valsts institūcijām? Vai ir izdevies panākt, ka valsts attīstības plānošanā tiek ņemts vērā arī RACA pašvaldību viedoklis?
Pirmkārt, vēlētos atgādināt, ka pēdējo pašvaldību vēlēšanu rezultātā nomainījās vairāku RACA pašvaldību vadītāji. Man ir prieks, ka jaunie mūsu biedru pārstāvji ir aktīvi iesaistījušies RACA darbā. Liels paldies viņiem par to!
Par attiecībām ar valsts varu nav viennozīmīgas atbildes. Ļoti cieša un konstruktīva sadarbība mums ir izveidojusies ar Vides un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), kā arī ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Ar šīm ministrijām notiek regulāras tikšanās politiskās vadības līmenī, un mūsu izvirzītajām problēmām parasti tiek atrasts kompromisa risinājums. Produktīva sadarbība mums veidojas arī ar Centrālo Finanšu un līgumu aģentūru (CFLA). Lai gan mēs ne vienmēr esam apmierināti par pārspīlēti skrupulozu pieeju ES projektu niansēm, tomēr sadarbībā ar CFLA ir vērojams ievērojams progress.
Diemžēl ne tik laba sadarbība mums ir izveidojusies ar Satiksmes un Ekonomikas ministrijām, lai gan abas šīs nozares ir vitāli svarīgas pašvaldību darbā. Līdz ar to ir jāatzīst – lai gan mēs cenšamies būt konstruktīvs sadarbības partneris, kurš runā par lietu un iziet uz saprātīgiem kompromisiem, rezultāts ir atkarīgs arī no otras puses vēlmes. Jāuzsver – paralēli norādīšanai uz problēmu mēs parasti piedāvājam arī risinājumu. Būtiski, ka mēs esam aktivizējuši arī darbu ar masu medijiem, lai ar sabiedriskās domas spēku ietekmētu tos politiķus, kuri mūsos īsti negrib ieklausīties.
Viens no būtiskākajiem procesiem valstī pēdējā gada laikā, kas tieši skar pašvaldību intereses, ir skolu tīkla reforma. Zināms, ka RACA pēc ilgām diskusijām beigās panāca kompromisu ar IZM. Vai šī pēdējā skolu tīkla reformas versija jūs apmierina?
Mēs panācām kompromisu par minimālā skolēnu skaita noteikšanu vidusskolas klasēs valsts finansējuma saņemšanai, kas nepieciešams šo skolu saglabāšanai. Mūsu viedokļi joprojām nesakrīt par sākumskolām, kur IZM solīja nākt klajā ar kompromisa piedāvājumu, taču joprojām to nav izdarījusi. RACA uzskata, ka pēc 7. klases vai arī pēc 4. klases – tas ir atkarīgs no skolu piepildījuma – ir loģiski mācību procesu koncentrēt lielākās skolās, kas spēj piedāvāt kvalitatīvāku izglītību. Un, vedot šos bērnus uz novada centra skolu, viņi paralēli var apmeklēt arī mākslas, mūzikas skolu, interešu izglītības pulciņus u.tml. Bet, posmā līdz 6. vai vismaz 4. klasei ir jābūt citam izglītības finansējuma modelim, kas nav atkarīgs no bērnu skaita klasē. Šos mazos bērnus vest kaut kur desmitiem kilometrus tālu no viņu mājām ir ne tikai nehumāni, bet bieži vien arī fiziski neiespējami. Sākumskolā un pamatskolas pirmajās klasēs valstij būtu jāfinansē klašu uzturēšana neatkarīgi no bērnu skaita tajās.
Pastāv iespēja sākumskolas un pamatskolas padarīt par novada centra skolas filiālēm, tā ietaupot uz administratīvajiem izdevumiem. Taču, pēc spēkā esošajiem noteikumiem, līdzko bērns mācās skolas filiālē, viņš naudas izteiksmē tiek novērtēts mazāk, nekā tad, ja mācās patstāvīgā lauku skoliņā. To būtu steidzami jālabo.
Būtībā mazās klases ir cieši saistītas ar pirmsskolas izglītības iestādi – tās parasti tiek integrētas vienā ēkā. Un, pārrunas ar šo bērnu vecākiem rāda, ka bieži vien iespēja līdz pusaudža vecumam bērnu paturēt uzmanības lokā, ļaujot viņu mācīties turpat netālu no mājām, ir viens no izšķirošajiem faktoriem, lai izvēlētos dzīvi laukos. Ja šī iespēja zūd, mēs attālākās lauku teritorijas vienkārši padarīsim tukšas no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem. Jo, tieši šīs vecuma grupas bērnu vecāki parasti ir aktīvi cilvēki ar labām idejām.
Tāpat RACA nemitīgi uzsver – skolu tīkla sakārtošanai ir jāiet soli solī ar ceļu kvalitātes uzlabošanu. Diemžēl, tas tā nenotiek, un it īpaši jau šis pavasaris rāda, ko nozīmē bērnus uz skolu vest faktiski bezceļa apstākļos. Pašvaldībām ir arī pamatīgas problēmas ar skolu autobusu tehnisko stāvokli, kas protams, ir saistīta lieta ar ceļu kvalitāti. Pirkt autobusus ir dārgi, it īpaši, ja to dara par vienam vai diviem. Daudz loģiskāk būtu, ja valsts veiktu centralizētu skolas autobusu iepirkumu, kādus 100 vai 200 uzreiz, un tad ļautu pašvaldībām šos autobusus atpirkt. Tad viena autobusa izmaksas būtu par kādiem 30 – 40% zemākas. Diemžēl, šajā jautājumā mēs dzirdīgas ausis neesam atraduši.
IZM pērn visai Latvijai rādīja un lepojās ar modernu digitālu skolu tīkla karti, kurā apkopoti visi skolu pastāvēšanai būtiskie parametri, tajā skaitā ceļu stāvoklis un skolu tīkla optimizēšanai vitāli nepieciešamie ceļu posmi. Vai Satiksmes ministrijas ceļu remontu plāni šim gadam ir saskaņoti ar šo karti?
Nē, vairumā gadījumu tie nesakrīt. Un, jautājums par ceļu uzturēšanu un atjaunošanu turpmākajos gados patiesībā ir daudz plašāks un nopietnāks, jo ES nauda ceļiem beidzas. Pat izmantojot ievērojamus ES fondu līdzekļus, ir redzams, ka reģionālo un vietējo ceļu stāvoklis tuvojas katastrofālam. SM prognozes rāda, ka, neko nedarot, no kopumā 308 miljoniem eiro, kas ceļu remontiem atvēlēti šogad, 2019. gadā varēsim novirzīt tikai 238 miljonus. ES fondu līdzekļu apjoms ceļiem saruks no 73 miljoniem šogad uz 5 miljoniem nākamgad un būs tuvs nullei 2020. gadā. Diemžēl, neskatoties uz mūsu pamudinājumiem, nekādu reālu plānu, kā šo situāciju risināt, no SM un valdības puses neesmu dzirdējis. Satiksmes ministra pieminētie 30 – 40% no degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumiem vien, ko varētu novirzīt ceļiem, šo problēmu nerisinās. Ja gribam atrast finansējumu ceļiem no šīs puses, tad pakāpeniski ir jākāpina degvielas akcīzes ieņēmumu finansējums ceļiem līdz 100%. Ar to, protams, pietiktu. Diemžēl, ir izskanējis, ka tuvākajos gados t.s. fiskālā telpa, jeb iespēja palielināt valsts izdevumus kādā sfērā, būs stipri ierobežota. Tas nozīmē, ka citām ministrijām tādā gadījumā savus izdevumus vajadzētu samazināt.
Lielas problēmas gaida arī pašvaldības. Spiediens algu, tostarp skolotāju algu palielināšanai turpinās. Vēl šobrīd mēs nezinām, kādas algas pirmsskolu skolotājiem 1. septembrī mums būs jāmaksā. Prognozes rāda, ka pašvaldību budžetu izdevumu pieaugums nākamajos divos gados būs daudz mazāks. Tas ir tieši saistīts ar valsts pērn veikto iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformu. Paralēli tiek plānots palielināt gan garantētā minimālā ienākuma pabalstu, gan citus sociālos pabalstus, kas tiek maksāti no pašvaldību budžeta. Šis slogs galu galā var izrādīties nepaceļams, uz ko mēs regulāri norādām. Ne par ko labu neliecina arī nupat Eiropas Komisijas izziņotais plāns nākamajā ES daudzgadu budžetā samazināt kohēzijai atvēlēto finansējuma daļu.
Pērn RACA aktīvi risināja sarunas ar valdību par nodokļu reformu. Vai tad netika panākts kompromiss?
Diemžēl ne līdz galam. It kā jau ir labi, ka reformas rezultātā mūsu mazāk apmaksātie darbinieki, kas strādā uz pilnu slodzi, tagad saņem lielāku algu uz rokas. Bet, rodas jaunas problēmas – ar pusslodzes darbiniekiem; ar tiem, kuri, lai izdzīvotu, paralēli strādā divās vai vairākās darba vietās, vai arī strādā uz līguma pamata. Līdz ar nodokļu reformu ir mainīta sistēma, kā tiek aprēķināts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kā arī neapliekamais minimums par apgādājamajiem. Jaunās metodikas dēļ daudziem pašvaldību darbiniekiem nākamā gada sākumā pienāks Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vēstule, ka viņiem valsts budžetā ir jāatmaksā nodoklī gada laikā nesamaksātā nauda, kas atkarībā no algas lieluma, varētu būt no 300 – 500 eiro. Un, šis pēkšņais ievērojamās summas maksājums pār viņiem kritīs ne tāpēc, ka cilvēks ir to izvēlējies, arī ne tāpēc, ka pašvaldība būtu kaut ko nepareizi aprēķinājusi, bet tāpēc, ka valsts ir ieviesusi šo sarežģīto un neloģisko nodokļa aprēķināšanas kārtību. It kā lai VID būtu ērtāk, lai gan paši VID darbinieki neoficiāli atzīst, ka šī kārtība ir tikai palielinājusi viņu darba apjomu.
Šī sistēma cilvēkiem radīs ievērojamu finanšu spriedzi. Jo, runa ir par darbiniekiem, kuriem ir bērni, un kuri dzīvo no algas līdz algai. VID jau ar viņiem neceremonēsies – sekos nodokļu procentu uzrēķini, dzenot šos cilvēkus vēl lielākā izmisumā.
Ārlietu ministrs nupat visai skarbi paziņoja: Latvija vairs nav nekāds tilts, Latvija ir robeža. Ar to viņš domāja ES un Krievijas ekonomisko saišu saraušanu un otra Aukstā kara iestāšanos. Kādas izredzes situācijā, kad pati Latvija ir robeža, ir mūsu pierobežas reģionam? Rodas iespaids, ka nedz valdībai, nedz Saeimai, nedz ministriju ierēdņiem nav atbildes uz jautājumu, kā novērst Latvijas attālāko reģionu depopulāciju. Vai pastāv kādas neordināras metodes, risinājumi?
RACA daudzkārt ir norādījusi, ka atbalsta valsts pārvaldes reformu nolūkā to optimizēt, taču neatbalsta veidu kā tas tiek darīts. Jo šobrīd tiek piekopta prakse, ka darba vietas valsts pārvaldē tiek samazinātas tieši reģionos. Vajadzētu darīt otrādi – samazināt valsts apmaksātās darba vietas Rīgā! Savukārt daļu no ministriju aparāta, kas sniedz atbalsta funkcijas, piemēram, apstrādā datus, varētu pārcelt uz reģioniem. VID sūdzas, ka Rīgā trūkstot darbinieku, esot liela kadru mainība, jo algas par zemu. Kurš tad liedz tās VID funkcijas, kas nav saistītas ar klientu apkalpošanu klātienē, pārcelt uz reģioniem? Tas ir tikai politiskās gribas jautājums.
Otrkārt, ir nepieciešams daudz mērķtiecīgāk atbalstīt rūpniecību tā, lai investēt ražotnes atvēršanā reģionos būtu daudz izdevīgāk, nekā lielajās pilsētās. Jau pastāv ES atbalsta instrumenti, piemēram, degradēto teritoriju revitalizācijas programma, ko aktīvi virza VARAM. Tas ir solis pareizā virziena. Taču ir jāiet tālāk un jāveic vērienīga ES fondu naudas pārdale par labu projektiem, kur tiešām tiek radītas reālas darbavietas. Un, runa nav tikai par pierobežu – arī, piemēram, Vidzemes vidienē ir pagasti, kuros situācija nav labāka kā Latgalē gan infrastruktūras, gan iedzīvotāju ziņā.
Kopumā runājot – ir nepieciešama proaktīva politika. Tad, kad lauki būs pilnībā tukši, procesu pavērst atpakaļ būs neiespējami. Un, ka attiecas uz konceptu par to, ka ar austrumu kaimiņu nekāda sadarbība nav iespējama – tas gluži vienkārši ir kļūdains! Vācieši un franči atrod veidus, kā ar viņiem sadarboties. Un arī mums ir jāatrod balanss, kā, nezaudējot savas vērtības, atrast veidus ekonomiskās sadarbības turpināšanai.
Šī brīža situācija banku sektorā rāda, ka no pārlieku lielas uzticēšanās un acu pievēršanas ātri var nonākt pretējā grāvī. Esmu runājis ar uzņēmējiem, kuri strādā Uzbekistānā, Kazahstānā un citās NVS valstīs, un kuriem tagad ir izmisīgi jādomā, kā risināt situāciju. Jo, pārspīlētās prasības pret klientiem, ar kuriem klientiem bankas var strādāt, noved pie tā, ka cieš absolūti legāls, godīgs bizness, ja tam ir partneri šajās valstīs. Es zinu uzņēmumus, kas šī iemesla dēļ pārceļ biznesu uz Lielbritāniju, un Latvija atkal zaudē nodokļus un darba vietas. Mēs šajā gadījuma nemaz nepadomājam par mūsu nacionālajām interesēm.
Kāda ir gaisotne jūsu pilsētā – Valkā? Vai investīcijas ienāk, uzņēmējdarbība attīstās? Pirms akcīzes nodokļa palielināšanas degvielai un alkoholam jūs prognozējāt, ka igauņu pircēju skaits pierobežā varētu stipri samazināties. Vai tas ir noticis?
Pircēju skaits nedaudz ir samazinājies. Būtiski, ka igauņi maina savus sākotnējos plānus, un šogad uz pusi mazāk palielināja akcīzi, nekā iepriekš bija plānojuši. Visas pazīmes rāda, ka nākamgad tā vispār netiks celta. Bet, Latvija ir atkal plānojusi to palielināt, rēķinoties, ka igauņi to darīs. Šos plānus vajadzētu pārskatīt. Ir skaidrs – ja mēs savas konkurences priekšrocības degvielas un alkohola akcīzes jomās zaudējam, Latvijas valsts budžets var pazaudēt vairāk nekā 100 miljonus eiro gadā. Situācijā pie fiskālās telpas neesamības!
Valkā izmantojam vairākas ES programmas, pateicoties kurām mēs tuvākajos gados būtiski audzēsim darbavietu skaitu tieši ražošanā. Mums ir arī viens liels investīciju projekts – olu ražotnes izveide ar ukraiņu investīcijām, kurā varētu tikt ieguldīti 50 miljoni eiro, un kas varētu dot 160 darbavietas un vairāk nekā 2 miljonu nodokļu ieņēmumus ik gadu. Šī rūpnīca būtu arī nozīmīgs atspaids visiem Ziemeļvidzemes zemniekiem.
Taču projekta īstenošanai mums ir nepieciešams gan Zemkopības un Ekonomikas ministriju atbalsts, gan Saeimas lēmums jo industriālā parka izveidei piemērots zemes gabals atrodas uz “Latvijas valsts mežu” zemes. Un, diemžēl, ar valsts institūciju izpratni šādu projektu gadījumos ir problēmas. Es uzskatu, ka Latvija ļoti vieglprātīgi izturas pret investoriem – kā viņi šeit jūtas, kādi ir birokrātiskie šķēršļi, kāda uzņēmējdarbības vide kopumā? Pašvaldību rokas šo jautājumu risināšanā lielā mērā ir sasietas.
Nesen es apmeklēju lielu starptautisko investoru konferenci Frankfurtē, kurā pārliecinājos, ka mūsu nodokļu reformas rezultātā investīciju piesaistes ziņā mēs kļūsim konkurēt vēl nespējīgāki. Un, es domāju, ka tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz vietējiem uzņēmējiem. Uzņēmējdarbības nosacījumi Latvijā nu jau ir krietni sliktāki nekā Balkānu valstīs, Ukrainā, Moldovā, Gruzijā. Un, skaidrs, ka ne jau ar bagātajām Rietumeiropas zemēm, kuras ražo produkciju ar ļoti augstu pievienoto vērtību, mēs tuvākajā laikā spēsim plašā spektrā sacensties. Tādēļ mums noteikti ir jāveic nodokļu sistēmas revīzija – ir nepieciešama patiesa reforma, kas likvidētu šķēršļus uzņēmējdarbības attīstībai, nevis reforma vārda pēc. Un, tieši tas pats attiecas arī uz citām nozarēm!
Sagatavoja Rolands Pētersons, RACA padomnieks
