info@raca.lv
+371 275 891 46 | +371 2038 48 44 | en_US ru_RU

Aktualitātes

Jaunumi, notikumi, projekti

Vents Armands Krauklis: Atbalstu nesaņem daudzi, kuriem tas ir vitāli nepieciešams

Saruna ar RACA valdes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli par to, cik valdība ir pretimnākoša uzņēmējiem un iedzīvotājiem koronavīrusa krīzes seku pārvarēšanā.

‒ Pirms dažām nedēļām jūs sociālajā vietnē „Twitter” publicējāt dusmīgu ierakstu: „Vakar vērtējām komersantu lūgumus samazināt īri, diemžēl bija jāatsaka gandrīz visiem iesniedzējiem, jo MK noteikumi paredz, ka jāatbilst VISIEM kritērijiem (nedrīkst būt nodokļu, nomas maksas parāds, apgrozījumam jākrītas vismaz par 30%).” Vai pa šo laiku ir kaut kas mainījies? Vai valdība kļuvusi vairāk pretimnākoša?

‒ Ministru kabinets ir veicis nelielus kosmētiskus uzlabojumus, ļaujot pašvaldībām pašām izdot saistošos noteikumus. Tas ļauj pašvaldībām palielināt atbalsta apjomus, jo līdz šim MK noteikumi noteica, ka, piemēram, ja tev ir [apgrozījuma] samazinājums par 32%, tad arī īres maksu var samazināt tikai par 32%. Tagad šo samazinājumu var noteikt pašvaldība. Tomēr nav atrisināta pati lielākā problēma. Tik un tā nedrīkst būt nomas parāda un nodokļu parāda. Lielai daļai pakalpojumu sniedzēju, mazo veikalu ieņēmumi ir cikliski. Janvāris, februāris ir tukšie mēneši pēc gadumijas svētkiem. Šajos mēnešos parasti veidojās nomas maksas un nodokļu parādi, kuri katru gadu tiek nosegti maijā, jūnijā, kad ir lielāks apgrozījums. Šajā brīdī, kad viņiem jau tā ir grūti, viņi nespēj šos parādus nomaksāt, bet mēs viņiem atlaidi iedot nevaram, un tas ir nepareizi.

Patēriņš samazinās

‒ Var teikt, ka krīze atnākusi kalendāri nepareizā laikā?

‒ Tūrisma biznesam, restorāniem, viesnīcām ieņēmumi ir sezonāli, un tāda situācija ir visā valstī. Valka šajā ziņā nav izņēmums. Būtu loģiski, ja būtu noteikts tikai viens kritērijs — apgrozījuma kritums pret iepriekšējā gada to pašu periodu, dodot iespēju viņiem atvilkt elpu, jo tāpat komunālie maksājumi jāmaksā, algas jāmaksā. Tagad viņiem faktiski tiek krauts parādu slogs, jo atlaist nomas maksu mēs nevaram. Arī tad, kad situācija uzlabosies, skaidrs, ka cilvēki tērēs mazāk, jo cilvēka daba ir tā iekārtota, ka grūtā brīdī viņš kļūst piesardzīgs. Varbūt rīt man vairs darba nebūs, un bez šīs mantas vai pakalpojuma es varbūt varu iztikt. To jau mēs redzam, ka cilvēki naudu labāk pietaupa, nevis tērē. Tas viss apdraud uzņēmējdarbību.

‒ Tas, ko jūs sakāt, šķiet loģisks un pašsaprotams. Vai tad valdībā, Finanšu ministrijā to nesaprot?

‒ Man tiešām nav izskaidrojuma [kāpēc viņi nesaprot]. Domāju, iemesls ir tas, ka visas darba grupas ir izveidotas tik lielas un apjomīgas, ka tur bieži vien tēma „pazūd tulkojumā”. Es pats tur nepiedalos, bet pēc to personu atstāstiem, kas tur piedalījušies, dzirdu, ka daudz laika paiet neauglīgās savstarpējās diskusijās, kuras izraisa partiju savstarpējā greizsirdība. Šajās diskusijās pazūd paša jautājuma jēga. Kaut vai par tiem pašiem dīkstāves pabalstiem. Tur ir tik daudz ierobežojumu, ka mēs brīnāmies, ka tikai 4 — 5 miljoni ir iztērēti, kaut gan bija plānoti 200 miljoni. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkiem palīdzību vajag, bet palīdzību iedot viņiem nevar. Viņos rodas pamatots aizvainojums, dažiem pat naids, kas ir pilnīgi nevajadzīgi. Grūtā brīdī būtu visiem jāpalīdz, un jau pēc tam var šķirot, kāds kuram parāds. Es līdz galam tiešām nesaprotu, kāpēc šis palīdzības sniegšanas ceļš ir izvēlēts tik ļoti birokrātisks, tik ļoti reglamentēts — ne pa labi, ne pa kreisi. Mēs pašvaldībās būtu daudz elastīgāki, un būtu bijis loģiskāk, ja šo palīdzības administrēšanu uzdotu mums, nevis VID. Viņi jau rīkojas vienkārši — velk ar pirkstu pa tabuliņu — atbilst, neatbilst. Viss. Te vajadzētu vērtēt individuāli, un pašvaldības ar to noteikti tiktu galā labāk.

‒ Vai pašvaldību viedokli vispār uzklausa?

‒ Diemžēl tikai daļēji. Mēs redzam, ka katru nedēļu kaut kādi uzlabojumi šajos normatīvajos aktos tiek pieņemti, bet tie ir nepietiekami. Pašvaldības joprojām nesaņem pietiekamu informāciju par inficētajiem, atsaucoties uz datu aizsardzību. Tas traucē operatīvi rīkoties un dot iedzīvotājiem sajūtu, ka tiek darīts viss, lai infekcija neizplatītos.

Ar pirmo reisu prom

‒ Ārkārtas stāvoklis jau ir gandrīz divus mēnešus. Jūs ikdienā tiekaties ar cilvēkiem, uzņēmējiem. Kā ir mainījies viņu noskaņojums? Kāds ir viņu skatījums nākotnē?

‒ Cilvēki ir uztraukti, un visvairāk viņus uztrauc tieši neziņa. Tā gan ir globāla problēma. Mēs kontaktējamies ar kolēģiem citās valstīs, un tā nostāja ir stipri līdzīga. Tagad gan pie mums, gan citur epidemioloģiskā situācija uzlabojas, bet informācijas ir daudz, tā ir dažāda. Skan arī ziņas, ka rudenī viss atkal sāksies no jauna, ekonomika stagnēs un darba nebūs. Arī tiem, kuriem šodien darbs ir, ir milzīgs stress. Viņi redz, ka blakus ir uzņēmumi, kas ir spiesti samazināt darba apjomus. Valkā tas ir ļoti izteikti, jo robežas slēgšana mūsu iekritienu padarīja daudz ātrāku un dziļāku. Valka un Valga ir uzbūvēta kā viena ekonomika, un tiklīdz vienas puses klientu nav, tā apgrozījuma kritums ir daudz lielāks. Ja cilvēki redz, ka blakus darbinieki ir atlaisti, viņus tas uztrauc. Noskaņa nav ar tādu gaišu toni. Vienīgais labums, ka ir pavasaris, un tas pats par sevi rada tādu jaukāku noskaņu.

‒ Iepriekšējā krīze izraisīja ļoti plašu emigrācijas vilni. Vai nav bažas, ka varētu atkal atsākties cilvēku aizbraukšana no valsts?

‒ Tie cilvēki, kuri saskārušies ar problēmām un vērsušies pēc palīdzības pie valsts institūcijām, bet saņēmuši atteikumu, ir ļoti aizvainoti un nikni, jo sākotnēji diezgan skaļi tika pieteikts, ka atbalsts būs. Cilvēkiem bija cerība, ka šī nu ir tā reize, kad viņiem palīdzēs, ņemot vērā šo īpašo ārkārtas situāciju, bet tagad, izrādās, notiek tik birokratizēta skatīšanās, ka viņos ir dziļa vilšanās. Jā, daļa pilnīgi atklāti sarunās saka ‒ līdz ko būs pirmais reiss, tā viņi brauks prom. Es, protams, ceru, ka ne visi, kas tagad tā runā un jūtas, to darīs, bet šis risks ir ļoti liels. Ja nesekos vērienīgi, pārdomāti soļi, lai ekonomiku sildītu, tad aizbraukšana noteikti var intensificēties.

‒ Sākumā patiešām šķita, ka šoreiz gan krīzi ar naudu aizlāpīs. Uzreiz parādījās miljards, tad divi, tad jau četri, bet tagad viss tas dāsnums pačibējis.

‒ Visa palīdzība ir ārkārtīgi sasīkumainota, sabirokratizēta, cilvēki un kompānijas sašķirotas, kam kaut kas pienākas, kam ne, un tā noteikti ir smaga, stratēģiska kļūda. Ja runājam par krīzes pozitīvajiem aspektiem, ja tā vispār var teikt, ļoti daudzi atklāj, ka tepat netālu ir brīnišķīgas dabas bagātības. Vekšu dabas taka, Zīles dabas taka. Izrādās, te ir tikpat skaisti kā Siguldā vai Līgatnē, un cilvēki, lai izvēdinātu galvas, labprāt tur dodas.

Degviela atkal dārgākā

‒ Valka ir robežpilsēta. Kā tas ietekmē dzīvi krīzes apstākļos?

‒ Igauņi robežslēgšanas jautājumam piegāja ļoti nopietni. Robežu sargāja pat ar droniem un helikopteriem. Mūsu novada domes sekretariāts pārvērtās par tādu kā armijas štābu. Īpaši pirmajās dienās, jo simtiem cilvēku vērsās pie domes ar lūgumiem kārtot jautājumu ar igauņiem, lai varētu šķērsot robežu. Arī tagad aizvien nāk cilvēki, kuriem ir šīs robežu šķērsošanas problēmas. Ir ļoti dažādi gadījumi, un par katru dome raksta vēstuli, Igaunijas imigrācijas dienesti to izskata. Vienus iekļauj sarakstos [kas ļauj robežu šķērsot], otrus ne. Tāpēc 15. maiju, kad robeža būs atkal vaļā, cilvēki ļoti gaida. Mūs arī īpaši uztrauc degvielas akcīzes jautājums. Igaunija visiem energoresursiem uz diviem gadiem ir būtiski samazinājusi akcīzi. Tas nozīmē, ka tūlīt pēc robežas atvēršanas mūsu uzņēmēji būs vēl nekonkurētspējīgāki Baltijas mērogā. Tas nav tikai Valkas lokālstāsts. Valkā to mēs jutīsim visvairāk, bet saistībā ar degvielu un energoresursiem tas attieksies uz visiem ražotājiem, loģistikas kompānijām. Tagad, izejot no krīzes, mums jāskatās, lai energoresursu cenas būtu izlīdzinātas, jo, neko nedarot, mēs būsim visdārgākie. Tas ir, mūsu uzņēmēji būs sliktākā situācijā nekā lietuvieši un igauņi. Tas ir ļoti bīstami un nepareizi.

‒ Parasti lielu satricinājumu, kara laikā visas struktūras saliedējas. Vai šobrīd ir vērojama labāka pašvaldību un Rīgas pārvaldes struktūru, VARAM sadarbība?

‒ Visvairāk kontaktu ir saistībā ar ES fondu apguvi. Pirms krīzes šī sadarbība bija laba un arī šajā laikā esam produktīvā dialogā. Tomēr jāsaka, ka šajā fondu pārdales jautājumā kaislības starp ministrijām sit augstu vilni. Sliktā ziņa ir tā, ka VARAM skaistie piedāvājumi un tie miljonu simti dzīvē tādā apjomā nemaz nebūs. Diemžēl ‒ jo ekonomikas sildīšanai tas būtu ļoti svarīgi. Ir karstas diskusijas — kā un kad tā fondu pārdale notiks. Bija pamatoti protesti no pašvaldību puses par to, ka pašvaldībām šogad nav iespējas aizņemties līdzekļus saviem investīciju projektiem. Tagad, kad Latvija jau ir aizņēmusies miljardus un vēl aizņemsies; kad ES ir pateikusi, ka šogad finanšu disciplīna uz valstīm neattiecas, vēl arvien šis pašvaldību aizņemšanās limits nav palielināts. Tā ir fundamentāla kļūda, jo pašvaldību projekti ir vienīgie, kuri tūlīt, jau jūnijā varētu dot darbu cilvēkiem visā Latvijā. Ne tikai būvniekiem, bet arī dažādu pakalpojumu sniedzējiem — ēdinātājiem, izguldītājiem utt. Šobrīd tas ir fundamentāli svarīgi visas Latvijas ekonomikai, taču man neizprotamu iekšēju problēmu dēļ koalīcijā šis lēmums vēl nav pieņemts, lai gan ir runāts ar Kariņa kungu, Pūces kungu. Jā, mēs saprotam, mēs domājam, viņi saka, bet rezultāta nav. Mums ir atlikts bērnudārza virtuves bloka remonta projekts, kuru mēs varētu uzsākt jau šogad. Tādu projektu Latvijā ir ļoti daudz, un tas šajā brīdī, kad ekonomika stājas, būtu liels atspaids. Tas dotu pozitīvu sinerģiju gan lokālajā ekonomikā, gan budžeta ieņēmumos. Man nav izskaidrojuma, kāpēc šis lēmums nav pieņemts.

500 eiro, kas obligāti jāiztērē

 Pirms pāris nedēļām intervēju ekonomikas antropologu Andri Šuvajevu, un viņš bažījās, ka pašreizējā valdība ierasti baidīsies paņemt ekonomikas sildīšanai tik daudz naudas, cik, piemēram, bez kautrēšanās paņems Vācija.

‒ Protams. Tagad ir jāgrūž nauda ekonomikā maksimāli daudz. Cik iespējams, bet mēs kā tādi knauzerīši — divi miljoni tur, pieci tur. Tā vispār nav nauda valsts ekonomikas mērogā. Tā ir sīknauda. Par ekonomikas sildīšanu daudz runā, bet pagaidām labu lietu, ko ātri var izdarīt, nav, lai gan, kā jau teicu, tas ir tikai viens ātrs lēmums. Fondu pārdale būs tikai rudenī, un reālie darbi tad sāksies tikai nākamgad, bet vajadzētu tagad, vasarā. Turklāt to var pavisam vienkārši izdarīt. Viens lēmums.

‒ Epidemioloģiskā situācija uzlabojas, taču vai nav tā, ka sociālekonomiskā, politiskā un varbūt arī psiholoģiskā krīze tagad tikai sākas?

‒ Ar skumjām jāpiekrīt, jo tur ir sakrituši vairāki faktori. Atbalsts ir ļoti fragmentārs un ļoti birokrātisks. Rezultātā šis atbalsts nav nonācis pie daudziem, kuriem tas ir vitāli nepieciešams. Daudzi ražotāji tagad ražo noliktavai, bet, ja tirgi neatvērsies un pieprasījuma nebūs, cik ilgi var ražot noliktavai? Problēma ir tā, ka cilvēki šobrīd maksimāli cenšas ietaupīt un tērēt pēc iespējas mazāk. Tas nozīmē apburto loku. Rezultātā krīze padziļinās šo ekonomisko procesu dēļ, ne vairs slimības dēļ. Tāpēc ir nopietni apsverami ierosinājumi, ka katram ar ienākumiem zem noteikta limita pāris mēnešus tiktu iedoti pa 500 eiro ar nosacījumu, ka šī nauda obligāti jāiztērē, jo mums draud pieprasījuma krīze, kad cilvēki centīsies naudu netērēt, tādējādi smacējot visu ekonomiku. Šādi soļi dotu ne tikai uzrāvienu ekonomikai, bet arī labāku sajūtu tiem cilvēkiem, kuri šodien baidās izlaist no rokām pēdējo naudu.

Bens Latkovskis, neatkariga.nra.lv, 11.05.20.